Lielās cerības

Kad svētdien gājām ārā no Ričmondas parka pēc piknikā aizvadītas dienas, mana draudzene Inga ierunājās par literatūru. Runājot par grāmatām, saruna aizveda pie Dikensa "Lielajām cerībām" — šī vecās literatūras izcilā parauga, un Inga ar sajūsmu izteicās par grāmatā aprakstīto veco dāmu, kas dzīvoja savu nenotikušo kāzu dekorācijās. Tā patiesi ir viena no fantastiskākajām literatūrā aprakstītajām ainām — pasaule, kurā dzīvoja vecā dāma savā pa gadiem izdilušajā kāzu tērpā. Bet es aizdomājos par šo literatūras fenomenu — kas vienam dzīves traģēdija — sieviete tika pamesta pirms savām sapņu kāzām — tas literatūrā izcili baudāms saldēdiens. Kas notiktu, ja mēs iemācītos tā paraudzīties uz savām dzīves neveiksmēm un nepiepildītajiem sapņiem? Kā uz mākslu? Mēs varētu rakstīt savas nenotikušo sapņu grāmatas, nododoties skaistumam, ne sāpēm. Vai galu galā arī mūsu dzīves nav tādas Dikensa Lielās cerības, kuras tomēr ne visai piepildās un, ja piepildās, tad daudz piezemētāk nekā gaidīts? Dzīves salūta vietā, ko esam iecerējuši jaunības maksimālismā, piedzīvojam vien tādu mazu dārza ballīti ar plaukšķeņu blīkšķiem. Un ne visi spēj novērtēt to mazās dārza ballītes jaukumu. Cits visu mūžu tā arī paliek lielā salūta gaidās, nemanot, ka kleita vienos caurumos un svinībām klātais galds noputējis, svečturiem pazūdot zirnekļu tīmekļu pavedienos.