"Būt laimīgam — tā ir izvēle"

"Būt laimīgam — tā ir izvēle," Mihails Labkovskis pauž savas grāmatas "Хочу и буду: Принять себя, полюбить жизнь и стать счастливым" ("Vēlos un darīšu: pieņemt sevi, iemīlēt dzīvi un kļūt laimīgam" varētu būt mana nosaukuma latviskojuma versija) ievadā. Man iegadījās šo grāmatu noklausīties audiovariantā, un audiogrāmatas patiesi ir labs lasīšanas veids, ja visa diena jāpavada ar mazu bērnu un dažādos procesos, izpaliekot laikam iespiestu grāmatu lapošanai. Ar audiogrāmatu uz austiņām tu vari paveikt ļoti daudz — iet pastaigās, iepirkties, pieskatīt bērna rāpošanas ceļus un neceļus, mazgāt traukus, gatavot ēst, žaut veļu u.t.t. Bet stāsts nav par to...

Mihails Labkovskis ir visai pazīstams krievu psihologs, kas ne tikai sarakstījis grāmatu, bet arī piedalās dažādos raidījumos un vada lekcijas. Kopumā domu "būt laimīgam — tā ir izvēle" varētu pat paplašināt, sakot, ka "tā ir arī cilvēka paša atbildība", jo tā ir pamatlieta, uz ko aicina psihologs gan savā grāmatā, gan publiskajās uzstāšanās reizēs — uzņemties atbildību par savu dzīvi.

Labkovskis ir definējis 6 noteikumus, pēc kuriem vadoties, var sasniegt laimīgas dzīves iespēju:

1. Darīt tikai to, ko gribas.

2. Nedarīt to, ko negribas.

3. Uzreiz pateikt to, kas nepatīk.

4. Neatbildēt tad, kad nejautā.

5. Atbildēt tikai uz jautājumu.

6. Skaidrojot attiecības, runāt tikai par sevi.

Iztirzājot savus noteikumus, autors runā par Krievijas sabiedrību, kas audzināta ar ideju, ka darīt to, ko gribas, ir ne tikai neiespējami, bet arī kaitnieciski attiecībā pret apkārtējiem, ka cilvēka dzīves pamatuzdevums ir rīkoties apkārtējo interesēs, jo pretējais viņu padara par egoistu. Šis postpadomju mantojums raksturīgs ne tikai Krievijas sabiedrībai, to var attiecināt arī uz citām režīma kādreiz skartajām valstīm, kuru sabiedrībām tāpat piemīt šīs psiholoģiskās iezīmes. Īstenībā cilvēkam, kas nav uzaudzināts ar ideju, ka viņam ir tiesības vēlēties un izvēlēties un tā arī rīkoties, ka galvenais viņa dzīvē ir pašrealizācija dažādās dzīves jomās, ne pakļaušanās apkārtējo vēlmēm un dzīves uzskatam, pirmais noteikumu punkts sākotnēji nemaz nav apjēdzams. Tas liekas neīstenojams un neloģisks, pat anarhistisks. Bet patiesībā tā ir psiholoģiski vesela cilvēka domāšana, rīcība un atbildība par savu dzīvi.

"Darīt to, ko gribas", un "nedarīt to, ko negribas", patiesībā nenozīmē, ka nu tikai būs sekss, narkotikas un rokenrols, nekādi pienākumi un atbildība, jo vai tad tas ir tas, ko mēs patiesi vēlamies (un, ja tā, kas gan mēs esam par cilvēkiem?)? "Darīt to, ko gribas", un "nedarīt to, ko negribas", nozīmē, piemēram, aiziet no darbavietas, kurā nejūtamies labi, uzņemoties atbildību par sekām un esot gataviem uz laiku ciešāk savilkt jostu, līdz atradīsim citu darbu, u.t.t. Tas nozīmē arī atbildību pirmkārt jau izprast to, ko gribas un ko negribas, ne nostumt to dziļi otrajā plānā, īstenojot kaut kādu publisku ideju par veiksmīgu un labu dzīvi, kas patiesībā nedara laimīgu. Tā ir atbildība būt attiecībās pašam ar sevi.

"Uzreiz pateikt to, kas nepatīk", ir noteikums, ko tik grūti īstenot neirotiskiem cilvēkiem, kas raduši (un audzināti) apspiest savas emocijas. Tā vietā izplatīts ir variants, kad netīkamās lietas iekrājas iekšienē, līdz trauks ir pilns un iet pāri malām, nereti rezultātā eksplodējot. 

Punktus "neatbildēt tad, kad nejautā" un "atbildēt tikai uz jautājumu" psihologs reiz kādā raidījumā skaidroja ar ilustratīvu piemēru — kāda sieviete nokavēja darbu, jo bija aizgulējusies, aizejot vakarā vēlāk gulēt. Ierodoties darbā, viņa uzreiz sāka taisnoties, ka ir nokavējusi jo un tādēļ, ka..., tā demonstrējot savu vainas izjūtu. Bet īstenībā viņai vajadzēja atbildēt tikai uz konkrētiem jautājumiem, ja tādi vispār taptu uzdoti. Piemēram: "Kādēļ nokavējāt darbu?" "Tādēļ, ka aizgulējos." Plašāks iztirzājums varētu pat nesekot, jo vai tad katram kādreiz dzīvē nav gadījies aizgulēties (mēs taču esam cilvēki, ne roboti). Tāpēc uzreiz nav jāsāk justies vainīgam un jātaisnojas. No taisnošanās vispār labāk izvairīties. Jums ir pazīstami cilvēki, kas sāk uzreiz taisnoties? Kas tā vietā, lai pateiktu īsi un konkrēti, ka nokavējuši tikšanos sastrēguma dēļ, sāk stāstīt garu apstākļu izklāstu, žonglējot mutē savu vainas apziņu kā karstu kartupeli? Varbūt jūs paši tā reizēm rīkojaties? Man noteikti ir gadījies.

"Skaidrojot attiecības, runāt tikai par sevi" ir punkts, kurā grēko lielākā daļa cilvēku. Ja mēs ievērotu šo noteikumu, nebūtu nebeidzamās sāgas ar pārmetumiem no sērijas tu nekad vai tu vienmēr, kas neko nelabo, tikai grauj. Tā vietā mums būtu jāiemācās definēt sev netīkamais, piemēram, šādi: "Es jūtos slikti, kad tu rīkojies tā un tā". "Es vēlētos, lai tu izdarītu to un to", "es justos laimīga, ja tu rīkotos tā un tā". Tādā veidā mēs būtībā runātu par sevi un savām izjūtām, nesākot pirmkārt vainot otru tajās. Jo būt attiecībās ir mūsu pašu izvēle un atbildība. Un, ja tās nesniedz laimes sajūtu, tad arī mūsu pašu atbildība izbeigt, aiziet, ne ieslīgt pārmetumos otram.

Mihails Labkovskis ar saviem sešiem noteikumiem un dažādiem piemēriem no cilvēku dzīvēm grāmatas garumā ieskicē atšķirības starp psiholoģiski veseliem cilvēkiem un neirotiķiem. Man tas lika aizdomāties ne tikai par to, cik daudz neirotiskuma ir manī pašā, bet arī par to, cik maz patiesībā ir psiholoģiski veselu cilvēku. Personiski es nedomāju, ka ir iespējams vairumam pretnostatīt tādu piemēru ar izcili psiholoģiski veselu cilvēku, kurš piedzimis tik labvēlīgā ģimenē un vidē, lai bērnībā neiedzīvotos nekādās psihes problēmās. Domāju, ka cilvēki lielākoties ir ar mazākām vai lielākām problēmām, un katram stāsts ir individuāls. Bet šādas grāmatas un piemēri var palīdzēt aizdomāties par to, no kurienes manī radusies tā vai cita reakcija un kā es to varētu pamainīt, lai kļūtu laimīgāks cilvēks. Un tas noteikti nav īstenojams tagad un uzreiz, tikai izlasot kādu psiholoģijas grāmatu. Tas, ka esam procesā, var ilgt visu mūžu patiesībā.

Man ļoti patika grāmatā aprakstītie piemēri no dzīves. Kādēļ jauna meitene mēģina novājēt, kaut patiesībā vēlas apēst bulciņu? Ne tādēļ, ka patiesi vēlētos nodarboties ar novājēšanas procesu, bet tādēļ, ka domā, ka slaidāku viņu mīlēs vairāk. Šajā gadījumā viņa uzreiz zaudē pati sev, jo nedara to, ko vēlas. Zaudējusi svaru, viņa nekļūs laimīga. Vai mūžīgais piemērs ar sievu, kas sūdzas par savu alkoholiķi vīru un gaida no apkārtējiem apstiprinājumus tam, cik viņš slims un ka viņam jāārstējas. Bet vīrs tikmēr laimīgi dzer tālāk, jo viņam pašam neko nevajag, viņam arī tā ir labi, sieva pašķendējas, bet nekur jau neaiziet. Mēs dzīvojam sev, ne citiem. Vēlamies ēst bulciņas (ja tā patiešām ir mūsu vēlme), tad ēdam tās. Dzīvē izvēlamies mainīt sevi, ne citus. Un vispār izvēlamies pirmkārt sevi. Mūsu pašas svarīgākās attiecības šajā dzīvē ir pašiem ar sevi. Ja attiecības ar vīru-alkoholiķi nedara laimīgu, tad jāiet prom.

Kad dzirdu kaimiņieni kliedzam uz saviem bērniem, tad apzinos, ka psiholoģiski neveseli cilvēki, kas rada jaunus psiholoģiski neveselus cilvēkus, nav tikai postpadomju telpas iezīme. Tas ir vispārcilvēciski. Un, lai arī savu bērnību izmainīt nevaram, mūsu pieaugušu cilvēku dzīves ir tās, kurās paši varam pieņemt lēmumus par labu sev.