Sapnis par minimālista garderobi

Cik atceros, sapnis par minimālista garderobi ir vajājis mani vismaz pēdējos 5 gadus, bet tā arī palicis neīstenots. Tam ir bijuši dažādi iedvesmas avoti: Facebook blogs A Year Without Shopping (https://www.facebook.com/ayearwithoutshopping/), kas mani savulaik ļoti aizrāva, Marijas Kondo grāmata "Kārtības maģija", ko reiz izlasīju kā interesantāko bestselleru (mani patiesi fascinēja autores stāsts par aizraušanos ar kārtības ieviešanu jau no bērna kājas, par apsēstību, kas beigās izauga par sistēmu ne tikai lietu, bet arī sevis un dzīves sakārtošanai) un Zero Waste kustības guru Bea Džonsones blogs Zero Waste Home (https://zerowastehome.com/blog/).

Kas man lika turpināt ik pa laikam sapņot par minimālista garderobi? Nogurums no pārbāzta skapja, kurā tāpat nekā jēdzīga nav. Nogurums no lietu daudzuma kā tāda. Kā raksta Marija Kondo un kā es pati esmu secinājusi — lietām piemīt enerģija, un šī enerģija aizņem vietu, dzīves telpu. Jo vairāk lietu, jo mazāk enerģijas mums paliek sev pašiem un dzīvei. Bea Džonsone savukārt uzskata, ka vairāk lietu nozīmē vairāk iztērēta laika to kopšanai un kārtošanai, laika, ko varētu izmantot kam citam. Atliek vien salīdzināt skapi, kurā karājas nedaudzi, valkāšanai gatavi apģērbi, kurus viegli pārskatīt, un tādu, kurš bāztin piebāzts ar "labumiem", un iedziļināties savās iekšējās sajūtās, ko rada šie abi varianti. Pirmais man iedveš prieku, pacilātību un vieglumu, kamēr otrais — noguruma un smaguma sajūtu, pat tādu kā gaisa trūkuma izjūtu.

Tad kāpēc turēties pie lietām? Domāju, turēšanās pie lietām sakņojas vecos uzskatos, mūsu mammu un vecmāmiņu dzīves pieredzē, ko viņas nodevušas tālāk. Turēšanās pie lietām nāk no laikiem, kad nekā daudz nebija, kad tika krāts un taupīts, pērkot, tiklīdz kaut kas bija pieejams vai radās tāda iespēja. Šī pagātnes pieredze ir radījusi zināmu neprasmi izvērtēt, vai tiešām lieta būs vajadzīga un tiks reāli lietota. Kādreizējā trūkuma klātbūtne aiz sevis atstājusi bieži vien neapzinātu tieksmi iegādāties, jo vienkārši ir tāda iespēja. Un, jā, vēl arī tie sievišķīgi emocionālie pirkumi. Garastāvokļa uzlabošana ar jaunas kleitiņas palīdzību, sevis apbalvošana.

Kā īstenot sapni par minimālista garderobi? Jāapzinās, cik daudz apģērbu gabali reāli ir nepieciešami. Bea Džonsones variants, iespējams, ved jau nedaudz iekšā galējībā, viņa definē 15 apģērbu garderobi (https://zerowastehome.com/2016/09/08/my-capsule-wardrobe-15-items-50-outfits/). Kā sievieti, kas savulaik absolvējusi modes skolu un kam ārējais izskats nav vienaldzīgs, varu viņu tikai apbrīnot par spēju iekļauties šādos rāmjos. Tomēr šāda garderobe, manuprāt, nozīmē maz krāsu un košuma, vairāk klasisku, savā starpā saskaņojamu toņu. Apģērbos dominē melnā krāsa, ko papildina kāda balta blūze, kāds svītrains tops un zili džinsi. Man šajā ainavā pietrūkst kaut kā vairāk ekspresīva, kaut kā vairāk dzīva.

Internetā nedaudz papētot tēmu "minimālista garderobe", atradu foršu video, kas man ļoti patika: https://www.youtube.com/watch?v=o4kW0KZO8DA — šī varētu būt tāda ideālā garderobe, kurā ietilpst valkātājam tikai un vienīga mīļas un īpašas lietas. Tur nav kompromisa variantu no sērijas "it kā varētu valkāt, bet tomēr kaut kā īsti nevelku" u.t.t., bet ietilpst daudz praktisku un ikdienā noderīgu lietu, kas arī izskatās labi.

Vēl izlasīju rakstu par to, kā izveidot sev minimālista garderobi: https://www.thegoodtrade.com/features/how-to-build-a-minimalist-wardrobe. Rakstā izkristalizējās doma, ka tas nav vienas dienas darbs. Protams, jāsāk ar skapja atvēršanu un visu drēbju izšķirošanu, izveidojot 3 kaudzītes: ko atdot labdarībai, ko mēģināt pārdot tālāk, ko paturēt. Uzdevums jāturpina, iepērkoties pārdomāti un atbildīgi — tātad — mainot savu pieeju un domāšanu. Ir ieteikums vairāk iegādāties kvalitatīvas lietas, jo nav jau noslēpums, ka daudzas veikalos pirktās drēbes nav lietojamas jau pēc pāris mazgāšanas reizēm. Tā saucamā "ātrā mode" ar saviem nekvalitatīvajiem un ilgtnespējīgajiem izstrādājumiem jāapiet ar līkumu. Tā vietā, lai pavilktos uz kaut kādām "sezonas tendencēm", der investēt klasiskos un kvalitatīvos variantos. Noderīgi ir iepirktos second hand veikaliņos, kur var atrast lieliskas šādas kategorijas pērles.

Un tomēr minimālista garderobe vairāk velk uz tādiem piezemētākiem toņiem, balstoties uz klasisko stilu. Tajā ietilpst savā starpā kombinējami apģērbi, ne spontāni nopirkta blūzīte, kas ne ar ko citu kopā nesader kā vien ar taviem zilajiem džinsiem. Minimālista garderobē ietilpst regulāri valkājami apģērbi, bet neiegulst kleitiņas vienai reizei vai īpašiem gadījumiem. Šādus tērpus mēdz ieteikt izīrēt vai pirkt lietotus un uzreiz pēc uzvilkšanas pārdot/atdot tālāk. Minimālists neglabās skapja dziļumā savu jaunības dienu kāzu kleitu, kā to dara, piemēram, mana mamma, un paņemot rokās šo apģērbu, ir daudz atmiņu, pat auduma smarža liekas saglabājusies no aizlaikiem. Man liekas, ka minimālisma garderobes īpašnieks ir tāds vairāk racionāls cilvēks, kas stingri pieturas pie saviem lēmumiem, un te varbūt slēpjas atbilde uz jautājumu, kāpēc man personiski sapnis aizvien ir palicis tikai sapnis — es pēc dabas esmu iracionāla (un tajā nav nekā slikta vai apkarojama, katram tipam ir savas priekšrocības, neizslēdzot arī mīnusus).

Un tomēr man patīk Marijas Kondo grāmatā "Kārtības maģija" paustā ideja par to, ka uzglabāt der tikai tādas lietas, kas rada prieku. Un to noteikti der attiecināt uz apģērbiem. Es vēl esmu procesā. Šodien man bija kārtējais skapja revīzijas pasākums, kura beigās secināju, ka līdz 15 apģērba gabaliem man vēl ļoti tālu, bet samazināt apjomu tomēr ir iespējams un tas rada viegluma sajūtu. Ir vēl daudz darba, strādājot ar saviem ieradumiem. Un uz pakaramajiem vēl palika pulka lietu, kas liekas patīkam, tomēr kaut kā īsti nevalkājas. Tām tiks dota vēl viena iespēja. Līdz nākamajai revīzijas reizei. Bet, ja atklāti atzītos, tad droši vien teiktu, ka man patiesībā pietiktu pat tikai ar 15 apģērbiem. Jo īstenībā jau patiesi valkāju tikai dažas lietas: savus Primark lētos zilos džinsus, melnu trikotāžas kleitiņu, ko nopirku Lindex, ciemojoties Latvijā, un vēl dažus apģērbus. Pārējais vairāk karājas uz pakaramajiem un ik dienu, atverot skapi, lūkojas manī, uzdodot mistisku jautājumu: kad? Kad sāksies tā īstā, krāsainā dzīve, kurā tu mūs valkāsi, matiem plīvojot vējā?